Tīmekļa vietnē www.at.gov.lv tiek izmantotas tikai tehnoloģiski nepieciešamās sīkdatnes, kuras nodrošina vietnes darbību un funkcionalitāti Detalizēta informācija
18.03.2025.
Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-472/2025
To, vai ir noticis būtisks cilvēktiesību ierobežojums civildienesta ierēdnim, kas no viena ierēdņa amata ir pārcelts uz citu amatu, tiesa var secināt pēc visu apstākļu noskaidrošanas un izvērtējuma, kas dažkārt var notikt tikai izskatot lietu pēc būtības.
Ja cilvēktiesību ierobežojuma būtiskumu tiesa var novērtēt, tikai noskaidrojot un izvērtējot visus lietas apstākļus pēc būtības, tiesas nolēmums lietā atbilstoši Administratīvā procesa likuma 246.panta pirmajai daļai taisāms sprieduma veidā, attiecīgi apmierinot vai noraidot prasījumu. Savukārt tiesvedības izbeigšana šāda veida lietā būtu pieļaujama tikai tādā izņēmuma gadījumā, ja cilvēktiesību ierobežojuma būtiskuma neesība būtu skaidri saskatāma un attiecīgi nebūtu nepieciešama lietas apstākļu noskaidrošana un izvērtēšana pēc būtības. Proti, minētais attiektos uz situācijām, kurās cilvēktiesību būtiska aizskāruma neesība būtu bijusi redzama jau lemjot par pieteikuma pieļaujamību, taču kļūdas pēc tiesvedība lietā ir ierosināta.
14.03.2025.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-4/2025
1. Maksimālā atlīdzinājuma apmēra noteikšana, kuru var piešķirt personai par tai nodarīto kaitējumu, ir Latvijas Republikas Satversmes 92.panta trešajā teikumā paredzēto tiesību ierobežojums. Tam ir jābūt skaidri un nepārprotami noteiktam ar pienācīgā kārtībā pieņemtu tiesību normu. Personas pamattiesību ierobežojuma tiesisko pamatu nevar radīt tiesību tālākveidošanas ceļā, ja pats likumdevējs nav tieši un nepārprotami tādu paredzējis likumā.
2. Likumdevējs Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumā nav paredzējis proporcionāli dalīt valsts noteikto morālā (nemantiskā) kaitējuma maksimālo atlīdzinājuma apmēru, ja uz to pieteikušies vairāki cietušie. Katram cietušajam piešķirams individuāli noteikts atlīdzinājums, kas atbilst viņa pārciestajam, un šis atlīdzinājums katram cietušajam var tikt noteikts līdz pat Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14.panta trešajā daļā (redakcijā, kura bija spēkā no 2014.gada 1.janvāra līdz 2018.gada 28.februārim) maksimāli pieļautajam atlīdzinājuma apmēram. Ne iestāde, ne tiesa nevar radīt tādu Latvijas Republikas Satversmes 92.panta trešajā teikumā paredzēto tiesību uz atbilstīgu atlīdzinājumu ierobežojumu, kas nav skaidri un nepārprotami paredzēts pienācīgā kārtībā pieņemtā likumā.
3. Tas, ka katrs cietušais var pretendēt uz Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14.panta trešajā daļā (redakcijā, kura bija spēkā no 2014.gada 1.janvāra līdz 2018.gada 28.februārim) paredzēto maksimālo atlīdzinājuma summu, nenozīmē, ka tā piešķirama katrā gadījumā un ka visiem cietušajiem automātiski piešķirama vienāda atlīdzinājuma summa. Atlīdzinājums piešķirams katram cietušajam individuāli, ņemot vērā Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14.panta pirmajā daļā noteiktos kritērijus. Jāņem vērā, ka personai piešķirtais atlīdzinājuma apmērs nedrīkstētu būt mazāks par atlīdzinājumu, kādu salīdzināmās lietās, kurās konstatēts tiesību uz dzīvību pārkāpums, noteikusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa.
25.11.2024.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-112/2024
Tiesiska un demokrātiska valsts ir institūcija, kuras pastāvēšanas viens no mērķiem ir cilvēka tiesību un brīvību aizsardzība. Tādēļ atsaukšanās uz cilvēktiesībām un brīvībām nav pieļaujama, lai iznīcinātu demokrātiju, lai vājinātu un iznīcinātu demokrātiskas sabiedrības ideālus un vērtības.
Demokrātiskas iekārtas stabilitāti un efektivitāti garantē „pašaizsargājošās demokrātijas” koncepcija, kas pastāv līdzās un ir līdzsvarojama ar cilvēku individuālajām tiesībām.
2024.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-[A]/2024
No tiesībām uz veselību un dzīvību neizriet valsts pienākums nodrošināt ikvienam nepieciešamās zāles bez maksas. Veselības aprūpei atvēlētie resursi ir jāizmanto efektīvi un taisnīgi, nodrošinot veselības aprūpes pieejamību pēc iespējas lielākai sabiedrības daļai. Tas savukārt nozīmē, ka valstij vispārīgi ir tiesības noteikt ierobežotu kārtību medikamentu kompensēšanā no valsts budžeta līdzekļiem, liedzot kompensāciju kādai personu grupai, ja tādējādi tiek nodrošināts taisnīgs līdzsvars veselības aprūpei atvēlēto resursu sadalē un kompensējamo medikamentu pieejamība iespējami plašākam personu lokam.
Valsts, domājot par kompensējamo medikamentu pieejamību iespējami plašākam personu lokam un meklējot līdzsvaru veselības aprūpei atvēlēto resursu sadalē starp vispārējo kompensācijas kārtību un individuālās kompensācijas kārtību, līdz ar 2012.gada 9.oktobra grozījumiem Ministru kabineta 2006.gada 31.oktobra noteikumu Nr. 899 „Ambulatorajai ārstēšanai paredzēto zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumu kompensācijas kārtība” 92.2.apakšpunktā, apzināti atkāpusies no tāda zāļu iegādes izdevumu kompensācijas mehānisma individuālā kārtībā, kad zāļu iegādes izdevumi personai tiek kompensēti, ja tai nav piemērotas nevienas no kompensējamo zāļu sarakstā iekļautajām zālēm.
Valsts, atkāpjoties no iepriekš nodibinātās individuālās kompensācijas kārtības, ir apzinājusies, ka var izveidoties situācijas, kad personai nav piemērotas kompensējamās zāles un ierobežoto resursu dēļ valsts nevar kompensēt šai personai citu zāļu iegādes izdevumus, tāpēc var būt gadījumi, kad var nākties atteikt zāļu iegādes izdevumu kompensāciju. Iespējamais risinājums šīs situācijas uzlabošanai ir, ja izvēlēto zāļu lietošanas izmaksas būs samērojamas ar kompensācijai piešķirtajiem līdzekļiem, tās tiks iekļautas kompensējamo zāļu sarakstā.
22.07.2022.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-29/2022
Vardarbība ir personas pamattiesību, īpaši tiesību uz dzīvību, brīvību, fizisko un garīgo integritāti, privātumu, pārkāpums, un valstij, lai nodrošinātu šo pamattiesību ievērošanu, ir noteikti pienākumi personu aizsardzībā pret vardarbību. Cilvēka pamattiesību aizsardzības pienākums pieprasa no valsts ne tikai atturēties no cilvēktiesību pārkāpumiem pret tās iedzīvotājiem, bet arī nodrošināt zināmu aizsardzību pret citu indivīdu iejaukšanos šajās tiesībās. Šā pienākuma izpildē būtiska loma ir tieši preventīvu pasākumu veikšanai. Proti, valstij ir ne tikai pienākums izveidot juridiskās atbildības sistēmu, kas ļauj reaģēt situācijās, kad pamattiesību aizskārums ir jau noticis, bet tai vispirms ir pienākums preventīvi aizsargāt cilvēkus, nepieļaujot, ka viņu tiesības tiek reāli aizskartas.
Valsts iestādēm ir nekavējoties jāreaģē uz apgalvojumiem par iespējamo vardarbību ģimenē. Iestādēm, veicot situācijas riska novērtējumu, ir jānosaka, vai pastāv reāls un tūlītējs apdraudējums vardarbības upuru dzīvībai. Riska realitāte un tūlītējība ir jānovērtē, pienācīgi izvērtējot konkrētās situācijas specifiskos apstākļus. Ja riska novērtējuma rezultātā tiek secināts, ka pastāv reāls apdraudējums, iestādēm ir pienākums veikt preventīvus pasākumus. Šādiem pasākumiem jābūt piemērotiem un samērīgiem ar novērtētā riska līmeni. Gadījumos, kas saistīti ar vardarbību ģimenē, apdraudējumu radošās personas tiesības nevar prevalēt pār vardarbības upuru tiesībām uz dzīvību un fizisko un garīgo integritāti.
31.05.2021.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-350/2021
Ja policija nepamatoti aizturējusi personu brīdī, kad tā īsteno savas tiesības uz pulcēšanās brīvību, nepamatoti tiek ierobežota ne tikai personas brīvība, bet vienlaikus arī personas tiesības pulcēties un tiesības brīvi paust savus uzskatus. Par atbilstīgu atlīdzinājumu šādā gadījumā ir atzīstams tāds atlīdzinājums, kas ietver taisnīgu gandarījumu par abiem tiesību aizskāruma aspektiem kopsakarā – gan par nepamatoti ierobežoto brīvību, gan par nepamatoti ierobežoto vārda brīvību un pulcēšanās brīvību.
Atlīdzinājuma par nepamatotu vai prettiesisku personas brīvības ierobežošanu noteikšanu regulē Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma 15.panta normas, taču šīs normas nesniedz vadlīnijas atlīdzinājuma apmēra noteikšanai situācijās, kurās papildus nepamatotam brīvības ierobežojumam noticis arī citu pamattiesību nepamatots ierobežojums. Tāpēc šādā gadījumā, nosakot piešķiramā atlīdzinājuma apmēru, jāņem vērā minētā likuma 14.panta normas, kas vispārīgi regulē atlīdzinājumu par nemantisku kaitējumu un ļauj novērtēt atbilstošāko atlīdzinājumu par dažādu aizskārumu kopsakarā radītu kaitējumu.
10.03.2021.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-70/2021
Dubultās sodīšanas aizliegums, kas nostiprināts Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 7.protokola 4.pantā, neaizliedz divu paralēlu procesu norisi līdz pat to noslēgumam, taču tas prasa, lai tiktu pārliecinoši pierādīts, ka attiecīgie paralēlie procesi ir pietiekami cieši saistīti gan pēc būtības, gan arī norises laika.
Lai noteiktu to, vai paralēlie procesi ir pietiekami cieši saistīti pēc būtības, jāvērtē: vai abu procesu mērķi ir savstarpēji papildinoši; vai procesu dualitāte ir apstrīdētās rīcības paredzamās sekas; vai procesi ir veikti tā, lai pēc iespējas izvairītos no pārklāšanās pierādījumu vākšanā un novērtēšanā; vai sankcijas, kuras piemērotas lietā, kurā nolēmums kļūst galīgs vispirms, tiek ņemtas vērā arī otrajā lietā, lai neuzliktu attiecīgajai personai pārmērīgu sankciju slogu.
Prasība par procesu saistību norises laikā nozīmē, ka to saistībai laikā jābūt pietiekami tuvai, lai pasargātu personu no nenoteiktības, no pārāk ilga procesa un no tā, lai tiesas process netiktu novilcināts. Tomēr tas nenozīmē, ka abiem procesiem jānotiek vienlaikus no sākuma līdz galam – tie var notikt arī pakāpeniski.
08.06.2007.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-194/2007
Tiesību ļaunprātīga izmantošana, apzināti darbojoties pretēji cilvēktiesību būtībai, nav konstitucionāli aizsargājama. Nevienam nav pieļaujams izmantot tam garantētās cilvēktiesības, lai vājinātu vai grautu demokrātiskas sabiedrības ideālus un vērtības.
